Tā bija viena diena, viena diezgan gara un nogurdinoša diena. Tā bija diena, kurā man bija paredzētas divas vizītes pie ārstiem un asins analīžu nodošana. Tā bija diena, kad mazo Mariju ņēmu līdzi, jo nebija citas iespējas. Noskaņojos, ka viegli nebūs, bet nebūs arī pārāk grūti. Mums bija pietiekoši daudz laika pirms un starp ārstu vizītēm. Iespējams, pārāk daudz. Noguru gan es, gan Marija. Šeit, jāpiebilst, ka Marija priekš divgadnieka ir ļoti mierīgs un prātīgs bērns. Viņai patīk doties ārpus mājas, kontaktēties ar svešiem cilvēkiem, doties uz nepazīstamām vietām. Viņa to dara ar prieku, bet tai pat laikā nenogurst pārāk ātri un nekļūst niķīga. Ar viņu var visu sarunāt un paskaidrot, kas jādara, viņa ieklausās un labprāt sadarbojās.
Pēc ārstu vizītēm man bija vēl jādodas uz bērnudārzu pakaļ Pēterim. Marija, protams, mašīnā aizmiga, jo bija jau pēcpusdiena. Nonākusi pie bērnudārza sapratu, ka esmu neprātīgi nogurusi. Nogurusi līdz asarām. Vai jums kādreiz ir gadījies nogurt tik ļoti, ka gribas raudāt? Jā, nu man tā bija šajā brīdī. Bet nav jau kur atkāpties. Jādara tālāk tas, kas jādara. Tajā brīdī vienkārši nākas izslēgt emocijas, nolikt nogurumu malā un celties un darīt. Ik pa laikam man kāds uzdod jautājumu - vai/kā Tu tiec galā ar visu? Kā es tieku galā? Bet dzīve jau neapstājas arī tad, ja es netieku galā. Kāpju pāri savam nevaru/negribu un daru, kas jādara. Pieņemu, ka gandrīz katram, nu vismaz katrai māmiņai noteikti, ir brīži, kad ir liels nogurums, un šķiet, ka tālāk vairs nevar turpināt. Bet var. Ieslēdzas iekšējais Dieva dotais spēks un Tu vēl vari iet un izdarīt, kas jādara. Mans es kliedz - es vairs nevaru, bet Dieva balss čukst un atgādina - Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru (Fil.4:13).
Tā nu tajā brīdī pie bērnudārza kāpu pāri savam nogurumam, ņēmu aizmigušo Mariju rokās un gāju iekšā bērnudārzā pakaļ Pēterim. Pirms tam nolēmu, ka visu darīšu lēnām, mierīgi, nesteidzoties un nesteidzinot Pēteri. Man ir tā laime, ka Marija, mūsu ceturtais bērns, turpina gulēt arī tad, kad viņu pārnes no mašīnas uz gultu. Tā arī šoreiz notika, viņa nepamodās, bet turpināja vēl gulēt, kad mājās noliku viņu gultiņā. Mājās pārdomāju šo dienu un brīnījos, kā es to visu varēju izdarīt. Tik tiešām ir kā Dieva Vārdā rakstīts - Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru. Viņš dara mani stipru izdarīt ikdienas lietas arī tad, kad man pašai vairs nav sava spēka. Pēc tādas nogurdinošas dienas, protams, ir nogurums, bet pāri visam jūtos laimīga, ka Dievs ir ar mani. Jūtos laimīga, jo esmu izgājusi cauri dienai, kad man bija nepieciešams Dieva spēks, ka man ir bijusi iespēja pieredzēt to, ka Dieva spēks manā nespēkā varens parādās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru