Piektdien, 14.februārī, man bija paredzēta kārtējā ķīmijterapija. Parasti tas aizņem visu dienas pirmo pusi. Ķīmijterapija ir procedūra, kas notiek slimnīcā, tā ir sistēma vēnā apmēram 4 stundas. Kamēr esmu slimnīcā, parasti, mazo Mariju atstājam pie kādas manas draudzenes, lai vīrs var pastrādāt darbā vismaz rīta pusi. Arī šoreiz bija divas iespējas, kur atstāt Mariju.
Bet viena no manām draudzenēm saslima un otra arī tā īsti nevarēja piektdienā. Biju jau noskaņojusies, ka vīram būs jāņem brīvdiena. Tad negaidīti trešdienas rītā saņēmu īsziņu no auklītes Šarlotes (kura reizēm pieskata mūsu bērnus), ka viņa var piektdien līdz 16 pieskatīt bērnus, ja vajag. Vai vajag, jā, tiešām ļoti vajag! Sajutu neizsakām prieku par to, kā Dievs par mani rūpējas! Kad man vairs nebija variantu, Viņš Savā mīlestībā nāk ar risinājumu. Laikam mana mīlestības valoda ir mazie praktiskie darbiņi. Šādos brīžos, kad Dievs dod praktiski risinājumu konkrētām situācijām, jūtos īpaši mīlēta!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru