Paļauties?!

Šis laiks, kopš pēdējo reizi rakstīju, man nav bijis viegls. Neilgi pēc Lieldienām saslima mazā meitiņa. Augsta temperatūra (38-39) turējās piecas dienas. Tā kā temperatūra nekritās, sākām lietot antibiotikas. Tiklīdz kā meitiņa aizgāja uz bērnu dārzu, tā saslima vecākais dēls. Burtiski tajā dienā. Ar tādiem pašiem slimības simptomiem. Arī viņam ir temperatūra (virs 38C) jau sesto dienu, tāpēc šodien sākām dot antibiotikas.

Ikdiena un Lielākie svētki

Vai dzīvot ikdienā ar 4. stadijas vēzi ir šausmīgi? Šausmas un bailes ir tas, ko dažkārt redzu savu sarunbiedru acīs. Tāpēc vēlos uzrakstīt, kāda ir mana ikdiena šobrīd. Tā ir tikai mana pieredze un manas sajūtas, kā es izdzīvoju šo grūto laiku.

Kad man jautā, kā man iet, bieži atbildu - labi, ja tā drīkstu teikt savā situācijā. Lielākoties, tiešām jūtos labi. Tikai vienu dienu nedēļā, kas ir ķīmijterapijas diena, jūtos ne savā ādā. Visticamāk, tas ir pateicoties pret-alerģijas, pret-vemšanas un kādiem vēl pret-medikamentiem, kas tiek doti pirms ķīmijas, lai izvairītos no pārmērīgas organisma reakcijas uz ķīmijterapiju. Pēc atbraukšanas no slimnīcas visu atlikušo dienu guļu, man tirpst vaigi un rokas, ir vispārējs vājums. Toties pārējās nedēļas dienās jūtos apmēram tāpat kā parasti. Ļoti ceru, ka tā tas turpināsies un visas nākošās ķīmijterapijas reizes arī panesīšu labi.

Tīri praktiski esmu samazinājusi savu ikdienas slodzi ar bērniem. Bērnu vadāšanu uz skolu ir uzņēmies Mareks. Lielākā meita uz ārpusskolas nodarbībām brauc pati. Man ir vairāk laika atpūsties un pabūt vienai mājās, pēc vajadzības doties pie ārstiem vai uz kādiem izmeklējumiem. Bērni un Mareks mājās ēd brokastis un vakariņas. Pusdienas pa dienu es sev uztaisu pati, bet vakariņas visiem uztaisa vai nu Mareks, vai es, ja jūtos pietiekami labi. Reizēm kāds labs draugs pagatavo ēdienu priekš mūsu ģimenes. Tas atvieglo ikdienu. Īpašs paldies Lindai O. un Janai!

Pirmais šoks par diagnozi ir garām. Pirmajā mirklī - jā, tas ir šausmīgi. Visa dzīve it kā sagriežas ar kājām gaisā. Nāves iespējamība kļūst gandrīz vai taustāma. Ir daudz jautājumu, ir daudz nezināmā, ir briesmīga statistika, ir medicīnas nebeidzamā un grūti uzvaramā cīņa ar šo slimību, bet aiz tā visa esmu es. Es - vienkāršs cilvēks ar ģimeni un bērniem. Ikdienas dzīve tāpēc neapstājas. Šausmas uznāk un aiziet, atkal uznāk un atkal aiziet. Mainās perspektīva.

Kad mazs bērns piedzimst, mēs ar 100% garantiju varam teikt, ka viņš noteikti nomirs. Nav zināms, kad, bet garantēti tā būs. Patiesībā, neviens no mums - mēs nezinām, kad mēs mirsim. Tas ir Dieva rokās. Te ir tā perspektīvas maiņa. Es zinu, ka es nomiršu, bet šodien es vēl nemirstu. Šodien es dzīvoju, bet es nedzīvoju šausmu ēnā. Es dzīvoju dzīvā Dieva patvērumā! Es dzīvoju ar Jēzu Kristu, kas nomiris par maniem grēkiem un augšāmcēlies, lai man būtu mūžīgā dzīvība. Un tur vairs nav vietas šausmām. Šausmīgi ir tad, ja cilvēks nomirst nepaspējis iepazīt Jēzu Kristu kā savu Pestītāju.

Katram ir izvēle. Jēzus saka:

Redzi, Es stāvu durvju priekšā un klaudzinu. Ja kas dzird Manu balsi un durvis atdara, Es ieiešu pie viņa un turēšu ar viņu mielastu, un viņš ar Mani. (Atkl.gr.3:20)

Atver savas sirds durvis šajā Lieldienās un iepazīsti dzīvo Dievu!

Svētīgus un prieka pilnus Kristus augšāmcelšanās svētkus!

Tie ir (bija) tikai mati

Tā nu tas brīdis ir klāt. Mani mati tik strauji sāka atstāt manu galvu, ka vakar palūdzu, lai Mareks ar mašīnīti nogriež man matus pavisam īsus. "Tie ir tikai mati un viņi ataugs!" Tā es sevi un citi varēja mani mierināt pirmajā ārstēšanās reizē. Šoreiz ir citādi. Varbūt šie ir mani pēdējie mati... Varbūt... Teorētiski tāda iespēja pastāv. Es zinu - vajag domāt pozitīvi. Un es ticu un ceru, un domāju pozitīvi, bet tomēr raugos uz situāciju reāli. Pagaidām manu galvu vēl klāj plāna matu kārta, bet drīz mana galva būs pavisam plika.