kāpēc es rakstu?

Es ilgi domāju, vai man rakstīt un ko rakstīt, un kāpēc rakstīt publiski savas ļoti personīgās pārdomas. Es sapratu, ka tas, ko es šobrīd piedzīvoju, nav tikai mans piedzīvojums. Protams, vistiešākā veidā tā ir mana iespēja vairāk iepazīt Dievu un iepazīt sevi, piedzīvot Dieva mīlestību un piedzīvot savu draugu mīlestību. Es sapratu, ka nedrīkstu paturēt pie sevis tās lietas, ko Dievs dara manā dzīvē šobrīd.

Mīļie draugi, es jums no sirds pateicos par jūsu lūgšanām un jūsu atbalstu, ko saņemu šajā laikā. Tas ir gandrīz vai neticami, kad domāju par to, ka par mani aizlūdz cilvēki teju vai visā pasaulē - Latvijā, gan manā Jēzus draudzē, gan citās draudzēs, gan luterāņi, gan kristieši citās konfesijās; citās valstīs - Krievijā, Gruzijā, Zviedrijā, Izraēlā, Kanādā un varbūt pat vēl kādā ko nenosaucu. Ir neaprakstāmi brīnišķīgi piederēt tik lielai ģimenei!

Dievs ir varens un man ir jāraksta par Viņa lielo mīlestību!