Pēdējā vizītē pie onkoloģes noskaidroju, ka, diezgan droši, man noteikti būs operācija (arī tad, ja pēc ķīmijterapijas viss audzējs būs pazudis) un pēc operācijas būs starošana, jo ļaunās šūnas bija arī paduses limfmezglos. Kad rēķinu, cik daudz laika tam aizies, metas nelabi. Vēl viena ķīmijterapija pēc 3 nedēļām, tad apmēram 4 nedēļas pēc tās operācija. Pēc operācijas atkal apmēram 4 nedēļas atlabšana un tad starošana. Vēl 5 vai 6 nedēļas. Tas viss pie nosacījuma, ka pēc operācijas nebūs nepieciešama papildus ķīmijterapija (tā mēdzot būt). Tad vēl plus 6 nedēļas. Matemātika tāda 3+4+4+6=17 nedēļas (vai 23 nedēļas). Kaut ātrāk viss beigtos, vai vēl labāk, kaut tas nekad nebūtu noticis. Bet ir tā, kā ir. Paskatoties spogulī, realitāte runā pati par sevi.
Nē, man vēl arvien nav "kāpēc" jautājumu. Es vēl arvien zinu un ticu, ka "tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti." Tomēr emocijas brīžiem viļņojas ne pa jokam.
Es redzu tikai savu šodienu un turpmāko ārstēšanos vairāku mēnešu garumā, bet es neredzu, kas būs tālāk un kā tā viss kopumā iekļausies lielajā kopbildē, manā dzīvē. Dievs redz lielo kopbildi. Man jāpaliek uzticīgai Viņam un Viņa nodomam manai dzīvei. Man jāiet soli pa solim savā ikdienā, nenovēršot skatu no Viņa.
Slavēts lai ir Tas Kungs diendienā, Viņš nes mūs pašus. Dievs ir mūsu pestītājs! (Sela.)
Dievs mums ir Dievs, kas var mums palīdzēt. Dievs Tas Kungs mūs izglābj arī no nāves.
Ps. 68:20-21
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru