Paļauties?!

Šis laiks, kopš pēdējo reizi rakstīju, man nav bijis viegls. Neilgi pēc Lieldienām saslima mazā meitiņa. Augsta temperatūra (38-39) turējās piecas dienas. Tā kā temperatūra nekritās, sākām lietot antibiotikas. Tiklīdz kā meitiņa aizgāja uz bērnu dārzu, tā saslima vecākais dēls. Burtiski tajā dienā. Ar tādiem pašiem slimības simptomiem. Arī viņam ir temperatūra (virs 38C) jau sesto dienu, tāpēc šodien sākām dot antibiotikas.


Es jau biju pieradusi dienas vidu pavadīt mājās viena pati un tas savā ziņā man palīdzēja noturēt zināmu emocionālo līdzsvaru. Arī manas iespējas šajā laikā iziet no mājas "savās darīšanās" (nu kaut vai uz parūku veikalu) ir bijušas ierobežotas. Man pašai jau kopš aprīļa sākuma ir sauss klepus, kas brīžiem mazinās, brīžiem kļūst traucējošs. No sestdienas vakara arī man ir paaugstināta temperatūra (gandrīz 38). Šodien nodevu asins analīzes. Ļoti ceru, ka saslimšanas dēļ nevajadzēs pārlikt ķīmijterapiju, kas paredzēta rītā.

Rītdien paredzētā ķīmijterapija būs astotā (pēdējā) pirmajā ķīmijterapijas kursā, tad būs apmēram divu nedēļu atpūta no ārstēšanās. 11. maijā paredzēta kompjūtertomogrāfija, kurā novērtēs, kāda bijusi ķīmijterapijas ietekme. Ja būs pozitīva tendence, tad 15.maijā sāksies nākošais ķīmijterapijas kurss ar tām pašām zālēm. Un tā tas viss (ķīmija, kompjūters, ķīmija, kompjūters, ķīmija...) turpināsies 6-8 mēnešus, vai arī tik ilgi, kamēr zāles darbosies, vai arī tik ilgi, kamēr mans ķermenis spēs izturēt. Jau doma vien, ka man turpmākos 6-8 mēnešus katru nedēļu jādodas uz ķīmijterapiju liek man justies slimākai, nekā es jūtos.

Kā jau rakstīju, būšana vienai pa dienu mājās man palīdz nolīdzsvaroties. Tad varu lasīt, lūgt Dievu, pārdomāt dažādas lietas, darīt mierīgi mājas darbus, bez nepieciešamības būt pieejamai jebkurā brīdī kādam no bērniem. Tā nu tas ir. Šajā grūtajā laikā man īpaši svarīgi ir dot sev laiku un telpu vienkārši būt. Un tā man pēdējās trīs nedēļās ir pietrūcis.

Pirms dažām dienām iestājās tāds kā emocionāls lūzums. Sajutos skumja un grūtsirdīga. Sajutos vientuļa un viena savā slimībā. Sajutos nobijusies un neticīga. Ejot cauri smagai slimībai ir tāds sāpju un ciešanu dziļums, kurā kopā ar mani nevar nolaisties neviens. Neviens cits, izņemot Jēzu Kristu. Ir jānolaižas tajā dziļumā, lai patiesi sastaptos ar Viņu. Kamēr ir citi ceļabiedri, ir grūti sadzirdēt Viņa balsi, ir grūti sajust Viņa klātbūtni.

Kad es nolaidos tajā dziļumā pirms dažām dienām un arī vēlreiz vakarnakt, es sastapos ar Dievu.
- Jēzu, man ir bail! - es teicu.
- Nebaidies! - Viņš atbildēja.
- Statistika par paredzamo dzīvildzi ir bēdīga. - es turpināju.
- Paļaujies uz Mani! - Viņš teica.
- Bet statistika, bet pētījumi, bet medicīna... tas viss ir biedējoši. - es satraukti atbildēju.
- Nedomā par to, nelasi statistiku. Paļaujies uz Mani! - skanēja Viņa atbilde.

Paļauties uz Jēzu! Tik viegli un reizē tik grūti. Ko vispār nozīmē paļauties? Paļauties nozīmē, ka es pilnībā Viņam uzticos. Uzticos ne jau tāpēc, ka Viņš darīs manā dzīvē lietas manis iedomātā veidā un laikā. Tad jau tā vairs nav paļaušanās. Paļaušanās ir pilnīga uzticība Dievam, ka Viņš darīs visu to labāko, kas man nepieciešams, savā laikā un savā veidā.

Kungs Jēzu, palīdzi man pilnībā paļauties uz Tevi!

P.S. Tikko apskatīju www.bibele.lv ir tik daudz rakstu vietas ar vārdu paļaujies! Tas man šobrīd ir pārsteigums. :) Būs ko lasīt un pārdomāt.