Ir pagājis ilgs laiks kopš pēdējo reizi rakstīju. Es rakstīju par nolaišanos ciešanu un baiļu dziļumos un par personīgu sastapšanos ar Dievu. Tas bija pirmais ieraksts, ar kuru facebook dalījos publiski (iepriekš parasti dalījos tikai ar draugiem). Tas bija reizē stiprinoši un reizē sāpīgi. Paldies jums visiem, kas rakstījāt iedrošinošus vārdus un kas gribējāt mani pamācīt, ko vajag un ko nevajag ēst un darīt.
Dalīties ar plašāku cilvēku loku ar savām ļoti personīgajām pārdomām mani mudināja kāda saruna ar mācītāju. Mēs runājām par aicinājumu. Es teicu, ka es nezinu, kas ir mans aicinājums. Un vispār ir tik grūti atrast un saprast savu aicinājumu. Viņš teica, ka zina, kas ir mans aicinājums. (Forši, vismaz kāds to zina!). Es teicu - nu tad pasaki man to. Viņš atbildēja - dalīties ar visu piedzīvoto, ejot cauri ciešanām un slimībai. Lai tā būtu! Turpināšu rakstīt un dalīties ar to, ko piedzīvoju.
Maija vidū man tika veikta datortomogrāfija. Rezultāti bija pozitīvi. Veidojumi aknās ir samazinājušies, kaklā vairs neredz ļaundabīgus limfmezglus un veidojums krūšu sienā arī ir samazinājies. Tas nozīmē, ka var turpināt uzsākto ārstēšanu un cerēt, ka arī turpmāk tā dos labus rezultātus.
Šobrīd beidzot esmu sapratusi un aptvērusi, cik ilgstoša būs uzsāktā ārstēšana. Tā ir ķīmijterapija vienu reizi nedēļā. Viens cikls 8 nedēļas, tātad apmēram 2 mēneši. Kopā tādi cikli būs 6 vai 8, ja būs laba asins analīzes. Matemātika vienkārša - kopā tie ir 12 līdz 16 mēneši. Šobrīd pagājuši gandrīz 4 mēneši. Tātad vēl atlicis gandrīz gads. Tomēr jebkurā brīdī var arī kaut kas mainīties - sliktas analīzes, tāpēc ķīmijterapija jāpārtrauc vispār, vai šī ķīmijterapija vairs nedarbojas un tad jāpiemeklē cita ķīmijterapija. Medicīniski šobrīd mani ārstē nevis, lai izārstētu, bet lai pagarinātu dzīves ilgumu. Un tad man atkal jādomā par medicīnas statistiku, prognozi, par ierobežotajām ārstēšanas iespējām 4.stadijas vēža pacientiem... Dievam ir cita statistika un citas iespējas. Ja es tiešām būšu vesela un ilgi dzīvošu, tad tikai pateicoties Viņam.
Gandrīz katra diena ir kā cīņa, kurā es mācos paļauties uz Dievu. Kad man tas izdodas, tad ir mazā uzvara. Miers sirdī, prieks un cerība! Kad neizdodas, tad grimstu baiļu virpulī. Brīžiem, šķiet, ka sāku iemācīties peldēt pa virsu bez paļaušanās uz Dievu. Ar visu var samierināties, arī ar smagu slimību un paredzamu nāvi. Bet es negribu peldēt bez Dieva. Tad labāk atkal grimt tajā ciešanu un sāpju bezdibenī, lai sastaptos ar sevi un ar Viņu. Tik grūti, bet tik svētīgi un piepildoši!
Es piedzivoju, ka daudzi, tai skaita ari es posta savu dzivi un brivo laiku kursh paradas starp aiznemtibas briziem sarp darbu gimeni un atputu izmanto lai piepilditu kadas nelielas karibas. Bet kad lasi par kadu kursh cinas par savu dzivibu, tad nakas pardomat kur es esmu kapec es dzivoju kads ir mans aicinajums un ko es daru lai tam sekotu un ljautos Dievam piepildit savu dzivi ar Vina gribu. Paldies ka dalies ar to kas noticis un ko esi piedzivojusi.
AtbildētDzēst