Brīvais kritiens

Dzīve ar šo slimību nav gluda un paredzama. Jebkurā brīdī kaut kas var mainīties un drīzāk ne jau uz labo pusi. Mainīgi analīžu un izmeklējumu rezultāti, mainīga ārstēšana, mainīga prognoze, mainīgs fiziskais spēks, mainīgas emocijas utml. Grūti saplānot laiku pāris nedēļas uz priekšu. Jārēķinās, ka plāni varbūt būs jāmaina. Tāda neparedzamība iesviež mani it kā brīvā kritienā.


Šodien došos uz kārtējo datortomogrāfiju. Pirms dažām nedēļām asins analīzēs viens no onkoloģiskajiem marķieriem bija paaugstinājies salīdzinājumā ar iepriekšējo reiz. Tas var nozīmēt neko īpašu, jāskatās, kas būs nākošajās analīzēs. Bet tas var arī nozīmēt, ka audzējs pārstājis reaģēt uz šo ķīmijterapiju un tad jāmeklē citas ķīmijterapijas zāles. Atbilde būs tikai nākošnedēļ, līdz tam vieta un laiks domām un pārdomām...

Nespēja pilnībā ietekmēt savus ikdienas notikumus. Tas ir tāds Brīvais kritiens. Droši vien līdzīgi, kā lecot ar izpletni. (Neesmu mēģinājusi, bet varbūt vajadzētu...) Tad, kad esi izlecis, daudz vairs nevari ietekmēt. Vienīgais, ko vari darīt, ir izvēlēties lietot izpletni. Es savā Brīvajā kritienā izvēlos lietot izpletni. Mans izpletnis ir mans Dievs Jēzus Kristus. Attiecības ar Viņu ir īstas. Īstākas nekā ar lielāko daļu no jums, kas lasiet šo ierakstu.

Šīs nedēļas sākumā bija tāda diena, kad jutos fiziski ļoti nogurusi. Iespējams, arī par maz gulējusi. Kā jau tas mēdz būt dienās, kad vienīgā vēlēšanās ir tikai atpūsties un gulēt, ir daudz iešanu un skriešanu. Vedu vecāko dēlu uz nodarbību. Pie stūres braucot, domās risināju sarunu ar sevi, ar Dievu. Tas sākās kā monologs.

"Esmu fiziski tik nogurusi. Varbūt tas audzējs pārņem manu organismu. Vai Dievs mani dziedinās?" Tad domāju par to, kā Bībelē rakstīts - Jēzus dziedināja visus, pilnīgi visus, kas pie Viņa nāca pēc palīdzības. "Jā, bet mūsdienās tā vairs nenotiek!" uzreiz pati sev iebildu. Un nenotiek jau arī, vai ne? Ir gadījumi, kad cilvēki lūdz un tic, un tomēr netiek dziedināti. "Bet Bībeles apsolījumi? Ir daudz rakstu vietas, kur apsolīta dziedināšana." Bībelē tiešām ir daudz tādu apsolījumu. "Jā, bet Dievs Tev nav neko personīgi apsolījis!" Te beidzās mans monologs.

Atbilde bija spēja un konkrēta. "Kā nav! Un kas bija tas 22.februāra svētdienas rītā? 30.psalms 3. un 4. pants!" (par šo rakstīju savā pirmajā šī gada ierakstā) Man nav jāmēģina pierādīt nevienam, ka tas bija Dievs, kas tā runāja manās domās. Man pietiek, ka es zinu, ka Viņš ir un ka Viņš runā ar mani.

Man bija kauns un asaras acīs, cik gan īsa ir mana atmiņa! Es biju pilnīgi aizmirsusi to, ka jau pirms noskaidroju, ka esmu atkal saslimusi, Dievs man deva šo rakstu vietu. Un toreiz es to saņēmu, kā personīgu apsolījumu!

Kungs, ak, mans Dievs, es Tevi piesaucu, un Tu mani dziedināji. Kungs, Tu manu dvēseli izvedi no nāves valsts, Tu mani uzturēji dzīvu, ka nenogrimu kapā.

Vai man tagad ir vieglāk krist savā Brīvajā kritienā? Īstenībā tikai nedaudz vieglāk, jo zinu, ka zemāk par Dieva rokām nenokritīšu, bet bail ir tik un tā.