Pēdējos divos ierakstos neesmu neko rakstījusi par ārstēšanu un kas notiek ar to. Tātad jūlija sākumā man bija datortomogrāfija. Rezultāts - pozitīva dinamika. Perēkļi aknās samazinās gan pēc skaita, gan izmēra, krūšu sienā nekādu veidojumu vairs neredz, arī kakla limfmezglos vēl arvien viss labi. Tas jau arī ir tas, kas vajadzīgs. Varētu priecāties, bet... Un atkal bet... Datortomogrāfija nav vienīgais, ko skatās. Jau iepriekš rakstīju par onkoloģisko marķieri, kas paaugstinās. Tas turpina paaugstināties, turklāt katru mēnesi dubultojas, un tā jau ir tendence, nevis nejaušs izņēmums. Pagaidām ārstēšanā nekas nemainās. Vēl līdz septembra sākumam ķīmijterapija reizi nedēļā, tad būs atkal datortomogrāfija, pēc kuras droši vien varēs izlemt, ko darīt tālāk.
Neskatoties uz slimību un ārstēšanos, šī ir bijusi brīnišķīga vasara. Jau rakstīju par ceļojumu, bet vēl viens jauks piedzīvojums visai mūsu ģimenei kopā bija Kānas brālības nometne. Ļoti iesaku visiem pāriem, kuri vēlas piedzīvot īpaši svētīgu laiku kopā viens ar otru un gan kopā, gan atsevišķi sajust Dieva klātbūtni.
Bija viens vakars šajā nometnē, kad mēs varējām meklēt izlīgumu gan ar kādu cilvēku, gan ar Dievu. Bija dažādas iespējas, kā to darīt. Noklausījusies ievadu, es sēdēju un domāju, ka man nav nekā tāda. Ar visiem cilvēkiem, cik nu tas ir iespējams no manas puses, esmu izlīgusi, un nav jau arī nekā tāda attiecībā pret Dievu. Sēdēju krēslā un teicu Dievam - es necelšos no šī krēsla, līdz nebūšu skaidri sajutusi, kas man šovakar jādara. Nebija ilgi jāgaida, kad sajutu spēcīgu vēlmi doties pie altāra un tuvoties Dievam lūgšanā. Un tad man bija saruna ar Dievu...
Pavadot laiku Dieva klātbūtne, sajutu, ka ir kāds jautājums, kuru Dievam neesmu uzdevusi. Šis jautājums ir - kāpēc? Kāpēc esmu slima ar vēzi? Kāpēc tieši es? Kāpēc otrreiz? Vēl vairāk, sapratu, ka visu laiku es šo jautājumu esmu nolikusi malā it kā man neinteresētu atbilde uz to, jo nav jau tādas vienkāršas atbildes. Varbūt pat vispār nav atbildes. Racionāli ar prātu to saprotot, nemaz nemēģināju uzdot šo jautājumu, bet tas nenozīmē, ka sirdī tā jautājuma nav.
Mūsu saruna sākās ar to, ka es atzinu Dievam, ka patiesībā esmu dusmīga uz Viņu par to, ka esmu saslimusi. Jā, esmu, un es beidzot gribu uzzināt, kāpēc tieši es esmu slima.
Dievs man atbildēja - lai Tu liecinātu!
- Es nesaprotu, Dievs, ko liecinātu? Ar slimību?
- Lai Tu liecinātu Manam godam!
- Bet es negribu...
- Bet Tu to vari!
Saruna bija īsa un skaidra. Tā ienesa sirdī mieru. Tomēr mieru ienesa ne jau atbilde, bet tas, ka es beidzot uzdevu šo jautājumu Viņam.
Reizēm es, varbūt varu teikt mēs, cilvēki, esam kā bērni, kas neuzdod vecākiem jautājumu, jo it kā jau zina sagaidāmo atbildi. Tā arī mēs baidāmies jautāt Dievam, jo domājam, ka atbildes nav, vai Dievs neatbildēs utml. Tomēr Dievs atbild, ja Viņam jautājam. Dievs atbild arī neatbildamos un grūtos jautājumus, tikai vajag Viņam jautāt. Dievs atbild personīgi. Viņam nav gatavs saraksts ar atbildēm uz biežāk uzdotajiem jautājumiem. Viņš dzird katru jautājumu un dod personīgu atbildi. Uzdrošinieties uzdot Dievam savus grūtos jautājumus!
Atbilde uz manu kāpēc? ir saņemta, bet es pagaidām vēl nevaru iedomāties, ko nozīmē liecināt Dieva godam ar slimību. Cilvēciski skatoties, es neredzu, kā tas var notikt. Ja es pēkšņi kļūtu vesela, ja Dievs mani dziedinātu, nu tā pēkšņi... Cik daudzi no jums, teiktu, ka mani dziedināja varenais trīsvienīgais Dievs? Cik daudzi no jums tāpēc sāktu ticēt Dievam? Jau tagad runājot ar tuvajiem, kad saku - vesela būšu, ja Dievs mani dziedinās, drīzāk saņemu atbildes, ka Tev ir stiprs organisms, ka medicīna to var paveikt utml. Ja es tomēr nekļūšu vesela, bet nomiršu tuvākajos gados, kādu godu tas dos manam Dievam, kas nedziedināja jaunu sievieti ar maziem bērniem? Vai jūs, kas paliksiet, nekļūsiet rūgti pret Dievu un negribēsiet ne dzirdēt par Viņu?
Ja ticību Dievam varētu uzdāvināt, es dāvinātu to visiem, ko sastaptu ceļā. Tomēr ticību nevar uzdāvināt, tā jāsaņem katram pašam kā personīga dāvana no Dieva. Kamēr nesaprotu, ko nozīmē ar slimību liecināt Dieva godam, es palieku uzticīga Viņa aicinājumam rakstīt savas ļoti personīgās pārdomas un dalīties ar tām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru