Otrā dzimšanas diena - 18.08.2000

Cilvēkiem mēdz būt divas dzimšanas dienas - viena, kad viņi ienāca šai pasaulē, un otra, kad viņu dzīvē ir bijis kāds īpašs notikums, kas iedeva jaunu saturu un jēgu dzīvei. Reizēm tā otrā dzimšanas diena ir traģisks notikums. Arī man ir divas dzimšanas dienas un abas ir ļoti priecīgi notikumi. Mana otrā dzimšanas diena ir 2000.gada 18. augusts. Kristiešu žargonā to dēvējam par piedzimšanu no augšienes. Gribu nedaudz pastāstīt, kā tas notika manā dzīvē.


Tajā laikā jau vairākus gadus biju meklējusi kādu lielāku jēgai savai dzīvei un vispār dzīvei, dzīvībai, pasaulei, visumam kā tādam. Biju iesaistījusies Latvijas Kristīgās Studentu brālības organizētajās aktivitātēs, biju satikusi misionārus Džonatanu un Deboru, mēģinājusi lasīt Bībeli. Biju jau sapratusi, ka tas, ko es meklēju, ir atrodams kristietībā. Tikai kā to satvert un sajust dziļi sirdī? To nevar ar prātu, to nevar ar spēku, nevar ar viltu vai kā tamlīdzīgi. Šobrīd skatoties atpakaļ, saprotu, ka tas notiek tad, kad sirds ir pilnīgi gatava atdot sevi visu Dievam.

Tajā vasarā, kā ik gadu, notika Studentu brālības nometne. Draudzenes mani aicināja tajā piedalīties. Pirmās divas reizes atteicu, bet, kad saņēmu trešo uzaicinājumu, nolēmu - nu labi, jau labi, braukšu. Nometnē pie reģistrēšanās man jautāja, ko es sagaidu no šīs nometnes. Skaļi neteicu, bet sirdī man bija atbilde - droši vien kļūšu par kristieti. Jocīga doma, pie sevis nospriedu.

Tad pienāca viens vakars. Tas bija vakara pasākums ar diezgan emocionālu uzrunu. Bija aicinājums piecelties tiem, kas vēlas ieaicināt Jēzu savā dzīvē. (Vai varbūt tas bija tikai aicinājums par aizlūgšanu? vairs neatceros). Bet es piecēlos, es nevarēju nepiecelties kājās. Tālāk es vairs neko neatceros. Biju tikai es un Jēzus mīlošā klātbūtne. Nebija telpas, nebija laika. Bija tikai spoža gaismas straume, kas lija pār mani. Tā aizskaloja visu lieko, palika tikai vienkārša un neapšaubāma ticība Dieva esamībai. Tajā vienā acumirklī pēkšņi parādījās jēga manai dzīvei un visam citam.

Kopš tā vakara mana dzīve mainījās. Tas bija tā, it kā būtu ieguvusi stingru pamatu zem kājām, it kā no bezgalīgas tumsas būtu iznākusi pilnīgā gaismā. Es turpinu iet savā dzīvē tālāk kopā ar Jēzu un tā jau 15 gadus. Esmu Viņam bezgala pateicīga par šo laiku, par aizraujošo ceļu kopā ar Viņu!

Vai tāpēc esmu labāka, vai tāpēc dzīvoju pareizāk, vai esmu kaut kāda īpašā? Nē, tāpat kā ikviens cits es kļūdos, sāpinu apkārtējos un sevi, ne vienmēr rīkojos kā pareizāk. Bet tas ir stāsts par Dieva uzticību, par Dieva mīlestību - kā Viņš, lielais un varenais Dievs, kas radījis visu redzamo un neredzamo, atdod savu Dēlu nomirt par maniem grēkiem, lai es varētu iet savu dzīves ceļu kopā ar Viņu un galu galā pavadīt mūžību kopā ar Viņu.

P.S. Šī bilde ir no vienas citas nometnes, bet tajā esmu kopā ar Dagniju, kas mani tik sirsnīgi aicināja uz to vasaras nometni.