Nesen rakstīju ziņojumu par to, kā man gājis pēdējā laikā. Pirms ieraksta publicēšanas palasīju, ko tad esmu kādreiz rakstījusi. Tas mani pārsteidza. Nopietni, tiešām pārsteidza. It īpaši, ko rakstu sadaļā "kāpēc es rakstu?"
Ir pagājis kāds laiks, kopš diagnozes uzzināšanas un ārstēšanās pabeigšanas. Ir atsākusies normālā dzīve. Vakar lasīju toreiz rakstīto un domāju - vai tiešām tā biju Es? vai vēl arvien tā Es esmu tā pati Es, kas šodien? Vai es esmu tik drosmīga, mierpilna, ar tikpat milzīgu paļāvību uz Dievu? Ar šodienas skatu vakardienā redzu un saprotu - Dievs mani nesa cauri visam tam trakajam laikam. Jūsu visu lūgšanas un labās domas mani nesa Dieva klātbūtnē. Viņa mīlestības un gādības piepildīta, drosmīgi izgāju cauri tumšajam dzīves posmam. Slava Dievam un paldies jums!
Ko tālāk? Ja es šodien rakstītu par sevi, tie nebūtu tik drosmīgi un mierpilni vārdi. Bet Es esmu Es un Es varu būt tā Es, kas biju. Tomēr ne savā spēkā, bet tikai un vienīgi ejot savā ceļā tuvāk Dievam. Viņa klātbūtne ir tā, kas maina, tā, kas dod spēku palikt mīlestībā un pacietībā veikt visus ikdienas darbus. Jūtos atkal kā bērns. Tajā grūtajā laikā Dievs mani nesa, kā skaistajā stāstā par pēdām smiltīs jūras krastā. Pienācis laiks iet pašai. Tālāk iešu pati (kā dziesmā), bet ne viena pati. Tālāk iešu pie Dieva Tēva mīlošās rokas! Ķerieties arī jūs pie Viņa rokas!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru