Operācija

Operācija bija piektdien. Tā tiešām notika un es to tiešām pārdzīvoju. Paldies jums visiem par lūgšanu atbalstu un visu citu atbalstu! Esmu šobrīd mājās un jūtos gandrīz pilnībā atguvusies. :)

Uzrakstīšu savu operācijas stāstu, ja ir laiks un interese, izlasiet. Tā ir mana pieredze, manas sajūtas. Pierakstu, lai atcerētos pati, un padalos arī ar jums, mani draugi. Brīdinu, tas ir garš un emocionāls stāsts.


Iestājos slimnīcā piektdienas rītā ap 8. Iepriekš Dievam biju lūgusi, ka negribu tajā pašā palātā, kurā biju, kad man veica magnētiskās rezonanses izmeklējumu. Kad māsiņa pateica, ejiet uz TO palātu, man sirds pamira. Tā palātā ir pašā gaiteņa galā, ap stūri, un Tā ir četrvietīga. Biju iedomājusies, ka gribu kādā no mazajām palātām tuvāk māsiņu posteni. Aizejot uz palātu, sastapu tur priekšā trīs palātas biedrenes. Visas krieviski runājošas, vecas tantes, kas uzreiz man "metās" virsū ar jautājumiem un kārtīgi nopētīja. Tajā brīdi tas bija par daudz. Apgūlos gultā un raudāju. Bāc! Es taču Dievam lūdzu! Viņš taču varēja gādāt, lai es tieku citā palātā. Caur asarām sajutu Dieva mierinošo klātbūtni. Nu ja, es Dievam lūdzu par šo, Viņš zina labāk, kas man vajadzīgs un kāpēc esmu šajā palātā. Es varu Dievam uzticēties! Tas palīdzēja nomierināties. Sāku lasīt līdzi paņemto grāmatu - Tozera "Zināšanas par svēto". Lasīšana un domāšana par Dieva īpašībām bija patīkami nomierinoša.

Operācija bija paredzēta otrajā kārtā, kas nozīmē ap pusdienlaiku. Laikam parasti pirms tādām lielām operācija sievietes ir diezgan satrauktas. Es nebiju satraukta. Arī iepriekšējo nakti gulēju diezgan labi. Vakarā izsildījos karstā vannā, aizgāju gulēt ap 9 un nogulēju līdz 6, gandrīz nepamostoties (tik piefiksēju, ka mazā meita atnāk uz lielo gultu). Arī palātā jutos diezgan mierīga, kad pieņēmu, ka man jāpaliek šajā palātā. Pat gandrīz aizmigu. Ap dienas vidu atnāca māsa un viņas draudzene Marija (abas ārstes). Marija piedalījās operācija un sašuva mani "pa smuko" (Paldies Tev, Marija!). Izprasīju māsiņai atļauju iziet ārā un kopā ar māsu un Mariju izgājām. Ārā bija tik brīnišķīgs, saulains, pavasarīgs laiks. Bija jauki pasēdēt svaigā gaisā. Atceros, ka teicu, jūtos mierīga, jo koncentrējos tikai uz konkrēto brīdi. Es nedomāju par to, ko gribu, un nedomāju arī par to, ko negribu. Palūdzu, lai Marija man pastāsta, kā nokļūšu līdz operācijas zālei un kā pēc tam atpakaļ. Kas notiks operācijas zālē uz mani tik ļoti neattiecas, to nejutīšu, neatcerēšos un to pat labāk nezināt. Sapratu, ka būtu gribējusi, lai slimnīcā kāds ar mani vairāk runā un paskaidro, kur, kad un kā būs jāiet. Es iestājos slimnīcā, mani nosūtīja uz palātu un no tā brīža neviens neko neteica un nepievērsa uzmanību. Labi, ka es jau iepriekš zināju, ka mana operācija būs pēcpusdienā.

Tā nu tur ārā sēžot, pie mums atnāca ķirurga māsiņa, pasauca mani nomērīties un jau gatavoties operācijai. Vēl bija jāpaņem asins analīzes, lai pārliecinātos, ka leikocīti ir labā līmenī, jo analīzēs, ko nodevu pirmdien tie bija diezgan zemi. Tālāk jau viss risinājās diezgan ātri. Pie manis atnāca ķirurgs, ar flomīti sazīmēja uz krūts līnijas, pa kurām griezīs. Pēc brītiņa atnāca māsiņa un aicināja uz operāciju. Uz operāciju zāli gāju ar kājām. Priekštelpā pirms operāciju zāles man bija jānoģērbj savas drēbes, izņemot apakšbikses un zeķes. Māsiņa bija ļoti iejūtīga. Atvainojās, ka man jānoņem galvas lakatiņš un jāpaliek ar pliku galvu. Sīkums, bet patīkami iejūtīga attieksme. Kad mani paaicināja, uzkāpu uz operācijas galda. Pienāca anestezioloģe, daži jautājumi. Tikmēr operācijas māsiņa mani uzlika sistēmu, un, šķiet, es pēc maza brīža biju jau aizmigusi. Tas notika apmēram pusdivos pēcpusdienā.

Pilnīgi neatceros, kā nokļuvu no zāles līdz gultai palātā. Māsa teica, es esot pati iekāpusi gultā un pat sēdējusi, kamēr māsiņa nosaitē krūtis ar spiedošu pārsēju. Sāku sajust sevi tikai, kad sāku vemt. Tad es ļoti novērtēju, cik svarīgi ir tas, ka kāds sēž blakus tajā brīdī. Līdz tam es pat nebiju iedomājusies, ka man būs svarīgi, lai ir kāds blakus. Cik labi, ka mana māsa tur bija! Mīlu savu māsu! Viņa man ir bijusi milzīgs atbalsts, ejot cauri ārstēšanas procesam. Dabūju divas sprices pret vemšanu. Māsa devās mājās ap astoņiem (ja pareizi atceros). Skaidra sajūta galvā parādījās laikam tikai ap deviņiem. Gulēja gultā uz muguras, bija grūti pakustēties. Jutos... pat grūti raksturot kā. Nē, briesmīgi, nē. Nu laikam jutos tā burtiski - sagriezta un sašūta. Tajā brīdī man sāka līt asaras, straumēm tecēja pāri vaigiem. Es raudāju ne aiz sāpēm, ne aiz bailēm, bet tā bija tāda laimes sajūta, kas mani pārņēma. Ne laimes sajūta, ka vēzis ir izgriezts, nē. Tā bija pārpasaulīga laimes sajūta, jutos Dieva samīļota. Raudāju aiz laimes, sajūtot īpašu Dieva klātnību. Ziniet, ko. Pēc brītiņa paņēmu telefonu, lai izlasītu atnākušās īsziņas. Tur bija ziņa no draudzenes - "Novēlu Tev mierpilnu atpūtu, lai Dievs Tevi īpaši samīļo un stiprina! Mīlestībā Agita." Tieši tas bija noticis! Paldies Agita! :) Slava un pateicība Dievam!

Nakti pēc operācijas nespēju aizmigt. Traucēja milzīgais pārsējs, bija grūti pagriezties. Traucēja arī palātas biedrenes, kas principā visu nakti uz pārmaiņām vai skaļi krāca, vai pūta, vai elsa, vai vaidēja. Nu ja, tā taču ir slimnīca. Pirms slimnīcas es jau māsai teicu, ka diez vai varēšu nakti pēc operācijas pagulēt un baidījos, ka tas būs briesmīgi. Nē, nebija tik traki. Es gulēju gultā ar skatu uz milzīgu logu, pa kuru es redzēju debesis, redzēju, kā zvaigznes iedegas un izdziest, redzēju, kā debesis satumst un kā atkal uzaust rīts. Tad es sapratu, ka ir labi, ka esmu šajā palātā ar augstiem griestiem, plašu telpu un milzīgu logu. Tajā mazajā palātā, kurā gribēju nokļūt, būtu daudz mazāka telpa, man nāktos gulēt ar skatu uz durvīm, un visticamāk es tāpat nevarētu pagulēt. Dievs taču tiešām zina labāk, kas man ir vajadzīgs.

Nākošajā rītā mani apraudzīja ārsts un atļāva izrakstīties no slimnīcas. Māsa piedāvājās atbraukt un palikt kādas dienas pie viņas. Tā kā biju ar drenu un bunduli, aizbraucu pie māsas. Nākošajā rītā māsa izņēma drenu, nomainīja plāksteri un es devos mājās pie savējiem.

Šobrīd ir pagājušas vairākas dienas kopš operācijas. Jūtos samērā labi. Sāku kustināt roku. Vēl arvien nebraucu pie stūres, līdz ar to Marekam nākas ņemt brīvu darbā, lai aizvestu bērnus uz nodarbībām. Darba dienās man nāk palīgā auklīte Šarlote, kas ir riktīgi labi. Viņa labi tiek galā ar bērniem un mājas darbiem. Esmu pateicīga un priecīga, ka viņa ir!

Vēl viens posms ārstēšanās procesā ir noiets. Jāatveseļojas pēc operācijas un tad mani gaida starošana. Histoloģijas rezultāti no operācijas būs pēc trīs nedēļām, bet ķirurgs teica, ka izskatās, ka gandrīz visi izņemtie limfmezgli ir labi. Tas nozīmē, ka audzējs ķīmijas ietekmē ir gandrīz pilnībā izzudis. Uz to varu teikt, pateicība Dievam! Viņa žēlastība un sargājošā roka ir bijusi ar mani visu šo laiku.

Ja izlasījāt līdz galam, saku vēlreiz paldies par jūsu lūgšanām, labām domām un visu citu atbalstu. Paldies visiem, kas lūdzat par mani Latvijā, Krievijā, Gruzijā, Kanādā, Izraēlā, Zviedrijā un citur. Jūtos mīlēta un īpaši atbalstīta!